Programmētājs
Dzimums: vīrietis
Vecums: 29
Atzīme: 7.49
Vidējais darba laiks: 12 stundas dienā
Pēdējā darbavietā nostrādāts: 5 gadi
Šobrīd: bezdarbnieks, strādā pie saviem projektiem
Es agrāk gribēju būt tāds, kuru visi ņem komandā. Tā, ka es aiziešu uz darba interviju un mani pieņems. Tagad man liekas, ka es gribu būt tāds, pie kā visi nāk un prasa, vai es gribu būt viņu komandā. Nākamais līmenis jau būtu, ka visi nāk un grib būt manā komandā.
Darbs, kas rada prieku
Kas ir tas, ar ko tu tagad nodarbojies?
Es aizgāju no darba aptuveni pirms 6 mēnešiem un tagad esmu oficiāls bezdarbnieks. Bet tā es tagad strādāju vairāk nekā es iepriekš strādāju. Ir viskautkādi savi projekti, ir robots viens, tāds ripojošais, kurš dara visu ko, ir kaut kāda web platforma, ir kaut kādas optimizācijas. Nu, tagad īsti nestrādāju, visādus projektus taisu. Tas tā, uz īsu brīdi.
Kas Tev patīk programmētāja profesijā?
Ir interesanti. Reāli jāmācās visu laiku, lai uztaisītu kaut ko interesantu. Es netaisu mājaslapas. Ja man kāds piedāvā taisīt mājaslapu, es netaisu, nav interesanti. Tas paņem laiku un tas nav nekas tāds. Pats izvēlies. Ieliec laiku, iemācies būt labs programmētājs un tad izvēlies ko tu dari. Kaut ko aizraujošāku, ko citiem ir grūti izdarīt. Nezinu vai citi to var izdarīt un tad tev liekās fuck it, es arī varu izdarīt. Man patīk un ir interesanti. Nekas jau nebeigsies, nu tā, tikai attīstās viss. Katru gadu ir kaut kur 10 jaunas lietas, lai tu būtu visu laiku labs. Un tā viņas krājās. Forši.
Vai ir kaut kas tāds, kas tev nepatīk savā nodarbošanās veidā un ko tu gribētu mainīt?
Es labprāt izvairītos no cilvēkiem, no pasūtītājiem. Tu jau sākumā mēģini pateikt visu kā ir. Tieši. Lai viņi nesadomā visu ko. Un vēlāk sākās šis nav iekļauts tajā, par ko mēs vienojāmies.
Jā, es droši vien gribētu nokļūt vietā, kur es varu nodarboties ar to, kas man patīk un man nav jārunā ar cilvēkiem no ārpuses. Pietiekami ilgi strādājot tajā uzņēmumā, kurā es strādāju, pārsvarā sanāk ar programmētājiem runāties. Mums tā atlase ir pietiekami laba, lai galīgi nejēgas netiktu cauri. Visādi gadās, bet pamatā tur diezgan normāli cilvēki, tādi, ar kuriem ir interesanti un forši strādāt. Un tas ir tāds burbulis, kurā tu neapzinies, cik cilvēki īstenībā nezin par lietām. Kaut kādā brīdī tev atverās acis un tu saproti, ka ir cilvēki, kas to arī nezin. Es pieļauju pilnībā, ka ir cilvēki, kas par mani kā datoriķi arī domā, ka es esmu kaut kāds… Es esmu ārpus viņu burbuļa, un tas ir normāli.
Cik stundas dienā vidēji tu reāli strādā?
Pēdējās 3 dienas es esmu strādājis kādas 12 stundas, citreiz es vienkārši skatos filmas. Baigi mainās. Vidēji es teiktu - 60 stundu darba nedēļa, kaut kas tāds. Tas ir tas, ko es pats esmu noteicis sev. Nu labi, tad, kad es strādāju tajā darbā, tad arī kaut kā tāpat vien bija.
Tu esi kādreiz pārstrādājies?
Interesantākā pieredze bija kādus 3 gadus atpakaļ, kad mēs pārnesām konkurentu sistēmu un klientu datus uz savējo pa pusei legāli, pa pusei nelegāli. Tur bija nereāli daudz darba, pusgadu no vietas strādā 12, 13 stundas. Reāli interesanti, reāli daudz ko darīt.
Vienā naktī, tualetē, pienācis laiks noraut ūdeni un es domāju kā izdzēst ierakstu no datubāzes. Saprotu, ka nezinu ID šim ierakstam, un tad atceros, ka vajag noraut ūdeni. Aiziet kaut kādas dīvainas lietas smadzenēs. Tas viss notiek protams, kādā sekundes laikā. Es to tagad atceros un tik ļoti pārstrādāties es vairs negribu.
Pirmo reizi, kad es no nesenās darbavietas aizgāju arī bija tā, ka kaut kas ir izdedzis. Ir iekrājumi, lai es varētu kādu laiku nestrādāt. Domāju, ka padarīšu kaut ko sev, kādus 3 mēnešus nestrādāšu, neko nedarīšu. Vienkārši aizbraucu uz Vāciju uz dažām nedēļām. Tāds pārgurums man neliekas patīkams, vairs negribu.
Filozofija
Vai tev liekas, ka dari labu darbu? Ne tikai sev, bet arī pasaulei, cilvēcei, sabiedrībai?
Man ir viens draugs, ar ko mēs esam ļoti daudz runājuši par šīm lietām, viņš arī ir programmētājs. Manuprāt, cilvēkam ir pa lielam 2 aicinājumi, vismaz vajadzētu būt. Viens ir tas pamata: radīt pēcnācējus, otrs ir izdarīt tā, lai pasaulei ir kaut kas labāk pēc tevis. Tu esi piedzimis un, lai ir labāk pēc tavas aiziešanas. Liekas, ka tas varētu būt labi. Citiem šķiet, ka viņiem baigi svarīgiem, vēsturē jāpaliek, citiem pietiek, ja viņi kaut ko izdara.
Man ir tāda dilemma par šo. No vienas puses es tā tiešām domāju. Un otra puse domā, ka tas ir naivi. Ka tā ir cilvēka iegriba. Ka viņš gribētu, ka viņam šķiet, ka vajadzētu tā būt. Justies svarīgam, labam. Kaut gan reāli cilvēks tāds mazs, nesvarīgs radījums uz zemeslodes vai Saules sistēmas.
Tāds projekts, kurš domā par aizlidošanu uz Marsu man šķiet vienīgais kaut cik sakarīgais par šo domājot. Ja tā padomā, tad pa lielam, uztaisīt Facebook uz Zemes ir meh. Tiešām pabīdīt cilvēkus uz priekšu ir kaut kas liels. Es jau nesaku, ka es tagad būšu tas cilvēks, kas to darīs. Būtu jau kruti.
Pats esi gribējis ko globālu izdarīt?
No sākuma gribēju taisīt tādus projektus. Piemēram, palīdzēt cilvēkiem mācīties, kaut vai sākot ar maziem bērniem. Uztaisīt platformu, kas ar mašīnmācīšanos palīdz apgūt vārdus. Sākumā iemācies latviešu valodu, pēc tam apgūsti angļu valodu. Ir programmatūra, kas tev liek atkārtot visu un rāda bildes. Sākot ar to, attīstīt cilvēkus un palīdzēt viņiem saprast.
Pamatideja jau ir tāda, ka, ja tev ir labāk, arī visiem apkārtējiem ir labāk. Ja sliktākajiem ir labāk, tad arī tiem, kas ir augstāk ir labāk. Uz to var skatīties gan draugu lokā, gan sabiedrībā kopumā. Man gribās izdarīt kādu labu lietu. Ne obligāti Latvijā, nav tā, ka man ir kaut kāds baigais patriotisms vai kaut kas ar to saistīts. Man vienkārši gribas uztaisīt kādu projektu, kas būtu noderīgs. Ideālā gadījumā iegūt tādu finansiālu stabilitāti, nopelnīt pietiekami daudz naudas, un tad varu mēģināt tajā virzienā strādāt. Sanāk, nesanāk, mēģinam tālāk.
Tev šķiet, ka esi uz to spējīgs?
Man freelancā taisīt kādu projektu ir kā paskatīties, vai es esmu vispār spējīgs un labākajā gadījumā gudrāks par vidējo sāncensi un spēju kaut ko izdarīt vairāk. Ir cerība, ka esmu. Tā ir šausmīgi liela veiksme, ja izdodas izdarīt ko lielu, pabīdīties uz priekšu. Arī Einšteinam lielākā daļa, ko viņš uzrakstījis izrādās nepareiza, bet kaut ko viņš ir trāpījis. Protams, viņš savādāk ir attīstīts…
Bet kā ar zinātni kopumā?
Pa lielam kā zinātne strādā: šausmīgi daudz cilvēki strādā pie šausmīgi daudz projektiņiem un pamazām viss tas tā kā veļās uz priekšu. Un varbūt kaut kādā brīdī kāds kaut ko saliek kopā un izrādās, ka tas strādā šitā un tad ir tāds wow un parasti viņam tiek visi nopelni. Mūsdienās jau tā ir, ka kādas 3, 4 komandas strādā kopā vienā virzienā un tad kaut ko atklāj. It kā neko lielu, bet viņi vienalga dabū Nobela prēmiju, jo viņi to atklājuši. Un tad atkal var turpināt visu.
Tā pati blokķēde. Tā ir ģeniāla lieta, ko cilvēks vai cilvēku grupa (Satoshi) ir izdarījis. Tā ideja, kā viņa strādā, tas ir, manuprāt, pēdējā laika visģeniālākais izgudrojums. Tas, ka tur ir Bitcoin pa virsu, tas ir viens piliens. Ja ir lieta, ko cilvēki kontrolē un nereāli nepatīk bankām un valdībām, tas parāda, ka tā ir šausmīgi vajadzīga.
Tu esi līderis vai padotais?
Es agrāk gribēju būt tāds, kuru visi ņem komandā. Tā, ka es aiziešu uz darba interviju un mani pieņems. Tagad man liekas, ka es gribu būt tāds, pie kā visi nāk un prasa, vai es gribu būt viņu komandā. Nākamais līmenis jau būtu, ka visi nāk un grib būt manā komandā.
Ir vienkārši jāuzņemas kaut kāda līdera loma un tas droši vien ir jādara agrāk vai vēlāk. Ja gribi darīt tieši to, ko tu gribi darīt, nevar sagaidīt, ka citiem cilvēkiem būs tieši tāds pats mērķis kā tev. Ir draugi, kuriem ir līdzīga domāšana lielos vilcienos. Bet cilvēkiem ir sava dzīve, savas iegribas.
Tu gribētu strādāt ar saviem draugiem?
Ne īpaši. Strādāt kopā dienu dienā baigi nē. Būtu interesanti kaut ko darīt kopā tādos lielos vilcienos, kādā projektā varbūt. Bet ne tā baigi saistīties. Ja projekts nav pilna laika, tad var. Ja ne es, ne viņš neiegulda visu savu laiku, tad jā. Tad, kad tu strādā pilna laika tikai tam, tad kāds apvainosies. Mēs abi esam tādi pusslinki programmētāji. Vienam tad motivācija, otram tad.
Ideja strādāt kopā der tikai tāpēc, ka vienam pie tā sava projekta ir grūtāk. Ja ir otrs, tad vismaz kādā brīdī pastumj uz priekšu. Vienā mēnesī viens, otrā - otrs. Skaties kādu kodu viņš tur nodod, bāc, man arī jāuzraksta. Tādā ziņā, jā. Tā, ka taisam biznesu kaut kādu baigo kopā, tā nē.
Tev patīk vairāki projekti vai viens liels?
Vairāki dažādi. Interesantāk. Ja būtu viens tāds, pie kura strādāt tiešām daudz, tad es labprāt strādatu pie tā viena un varbūt vēl kāda mazāka. Vajag kaut kādu atelpu, kaut kādu savādāku lietu, ko padarīt. Ja cilvēki visu laiku taisa tikai vienu, tad pinlīgi miegā rādās viss tas, ko tu pa dienu esi domājis.
Nauda
Kādi ir tavi vidējie ieņēmumi mēnesī?
Tad, kad es strādāju par pilna laika programmētāju, man uz rokas bija kaut kur 1800. Nezinu, cik tas ir uz papīra. Tagad man ir kā kurā mēnesī, īsti nezinu, bet iespējams vairāk. Neesmu rēķinājis.
Mana filozofija ir, ja es varu kādu gadu izdzīvot no iekrājumiem mierīgi, tad ir ok. Es tā vienreiz jau esmu darījis. Kad es aizgāju pirmoreiz, nodzīvoju gadu, beidzās nauda un tad atkal gāju strādāt.
Kāda vidēji ir programmētāja alga?
Šausmīgi dažāda. Es nezinu kādas tev ir ilūzijas, cik maksā programmētājam vidēji. Latvijā ir uzņēmumi, kur maksā vidēji mēnesī kaut kādus četrarpus tūkstošus un ir jaunie programmētāji, kurus ievilina uz bootcamp un liek viņiem parakstīt līgumu uz trijiem gadiem un tad viņi divus gadus strādā par 300 eur un viņiem nav naudas, lai samaksātu kaut kādu līgumsodu. Tas, ko esmu dzirdējis par to līgumsodu ir tik riebeklīgi.
Kad es mācījos kaut kādā 1., 2. kursā datorikas fakultātē es arī biju bootcamp. Biju, nokārtoju, man piedāvāja darbu, es neko neparakstīju. Es kādu nedēļu tur pastrādāju un vienkārši aizgāju projām. Es nezinu, varbūt viņi nepaspēja neko iedot, bet, ja es būtu ieraudzījis tādu nosacījumu, tas es nebūtu to parakstījis. Es biju šokā, ka īstenībā ir diezgan daudz cilvēki, kas pat no citām valstīm atbrauc un strādā tur, divus gadus vergo. Negribu jau neko sliktu teikt, cilvēkiem ir darbs, viņi strādā.
Vai tavs mērķis ir kļūt bagātam?
Pašmērķis tas īsti nav. Man ļoti ilgi bija tā, ka man bija vienalga. Es strādāju darbu, kurš man likās baigi interesantais, man piedāvāja iet citur, kur maksā divreiz vairāk, meh, atteicu, jo nav baigi kruti. Dari, kas patīk. Ir kaut kādi 20-cik-tur gadi, būs vēl ļoti daudz, lai darītu kaut kādas citas lietas. Attīsties vienkārši. Esi labāks nekā citi.
Vai tu kaut kam konkrēti krāj?
Es nekrāju naudu. Ja gribās kādā brīdī viņu iztērēt, es varu viņu iztērēt. Gribās kaut kur aizbraukt, aizbraukšu. Kaut kas dārgāk izmaksā, nopirkšu. Es esmu diezgan skops. Es eju reizi 2 gados uz veikalu un kaut ko nopērku sev, bet nu, ja vajag, tad vienkārši ir nauda nopirkt. Nav stresa par to. Es saprotu, ka daudz cilvēkiem tā nav. Es mācījos Rīgas 94. vidusskolā, es nedomāju, ka man bija labāks starts nekā citiem. Viņi tieši to pašu varēja darīt.
Es pazīstu cilvēkus, kuriem ir ļoti svarīgi, cik viņiem maksā. Īstenībā bieži tiem cilvēkiem nemaz nemaksā tik daudz. Tas ir tā dīvaini. Es domāju, ka vairāķ ir tādi cilvēki, kuriem ir svarīgi, cik viņiem maksā, nevis tie, kuriem nav svarīgi.
Tu skaiti savas finanses?
Nu jau kādus 5 gadus es rakstu savu Excel, kurā es pierakstu visus savus izdevumus. Cik es iztērēju pārtikā, cik es iztērēju indē, cik es iztērēju grāmatās. Cik mani ienākumi, cik mani izdevumi. Es zinu diezgan precīzi, cik ir minimālā summa, ar ko es varu normāli izdzīvot. Tas ir diezgan atvieglojoši, kad tu zini kā tu dzīvo. Man liekās, ka visiem cilvēķiem vajadzētu to darīt, vajadzētu apzināties, cik viņi iztērē un kāds ir viņu + vai -. Tas šķiet diezgan svarīgi, lai varētu apzināties savus bāzes izdevumus. Tā veselīgi liekas paskatīties, cik dārgi maksā šī lieta - cik tev daudz laika prasa, lai to nopelnītu.
Studijas
Tev ir kaut kāda izglītība?
Kaut kāda ir, datoriķa laikam. Es neaizgāju tai pakaļ, es nezinu kāda viņa ir. Ir arī būvinženiera izglītība. Man nav tie diplomi, es viņiem nekad neesmu aizgājis pakaļ, es viņus ignorēju. Es neticu tiem diplomiem vispār nekādā veidā. Man viņš neko nenozīmē. Iedomājoties nākotnē, ka esmu pabeidzis datoriķus pirms 50 gadiem, nu, kuram tas rūp? Ok, es tur pamatalgoritmus zinu, visādu matemātiku esmu mācījies, nu labi. Neviens neprasa programmētājam vai tev ir bakalaura grāds. Es nezinu kā citur, bet vienīgi oficiāli valsts pasūtījumiem vajag cilvēkus ar augstāko izglītību.
Pirms datoriķiem mācījies būvniecību?
Jā.
Kāpēc?
Biju muļķis. Es jau biju mācījies iepriekš skolas laikā programmēšanu, bija normāli. Nezinu, kas ir cilvēkiem tajā laikā prātā, bet aizgāju uz transportbūvju inženieriju. Stilīgi arī izklausās. Man bija salīdzinoši interesanti. Bet, jā, nu nav. Es tieši par to transportbūvju inženieri mācījos arī Erasmusā Dānijā. Nu labi, es tur mācījos maģistru kursus, jo angliski nemācīja bakalaura. Un tad sapratu, ka Latvijā tas ir tā nevērtīgi to darīt. It kā cilvēki mācās te bakalauru, aizbrauc citur mācīties maģistru, nav nekāda vaina.
Tā nozare vienkārši neattīstās tik ātri, nav tik interesanta kā gribētos. To es zināju, ka es gribētu kaut ko izaicinošu. Drīzāk tādu nozari, kurā ieguldi laiku, iemācies kaut ko, un tad vari redzēt, ka esi gudrāks par citiem. Programmēšana ir tāda nozare. Tur nav nekāda darba vietas politika, tu vienkārši vari to uzprogrammēt vai nevari. Laikam, kad man bija 20 vai 21 gads es Dānijā sapratu, kādu nozari es gribu.
Bet tu mācījies arī fiziku?
Jā, eksperimentālā kārtā. Cik es tur pamācījos, man patika tur. Visu ko mācīja. Likās, ka ļoti labā līmenī salīdzinot ar to kā citur mācīja. Tie, kas tur mācās, pabeidz un tiešām iesaistās varētu būt ļoti labi tur. Es tur vairāk tādā eksperimentālā kārtā, lai pamēģinātu. Pieteicos pēdejā brīdī un paralēli vēl strādāju pilna laika darbu par programmētāju, bija pagrūti apvienot. Es palielam varēju izpildīt pilnīgi visu ko tur prasa, nu, nav grūti, tikai tas ir tā baigi virspusēji. Es izpildu un aizmirstu. Atnāku 23.00 mājās, līdz 03.00 izpildu un tad kādu laiku ir miers. Kontroldarbus arī varu izpildīt, bet es tur baigi neiegūstu neko no visa tā procesa.
Tu mācījies fizikas bakalauru vai maģistru?
Bakalauru. Tīri gribēju apskatīties kā tur ir. Mani jau apsmēja draugi, ka es tur neizturēsu un baigi ilgi nepalikšu. Ta arī bija.
Kad es tur mācījos, man bija ambīcija, ka es ikdienā esmu programmētājs un vienkārši ar laiku visādas foršas lietas varu taisīt. Un es gribēju, lai arī Latvijas līmenī varētu simulēt zinātnes eksperimentus. Kaut kādas konkrētas lietas, fizikālas. Piemēram, tev nav tik daudz līdzekļi, lai to izdarītu dzīvē tad konkrētus parametrus varētu nosimulēt un paskatīties kā tas izskatītos.
Līdzīgs projekts - CENOS - jau ir.
Tātad nav ko baigi iespringt, var darīt citas lietas.
Sākums
Tu esi rīdzinieks vai no citurienes?
Es esmu no citurienes, no Ziepniekkalna.
Cik ilgi esi darba vidē?
Nezinu īsti, 22 gados droši vien tā pa īstam sāku strādāt. Gadu pirms tam mācījos ārpus Latvijas, tad es atbraucu un tad es laikam sāku strādāt.
Vai strādāji skolas laikā?
Nedaudz strādāju, bet man liekas, ka tas baigi neskaitās. Vasarā bija kaut kādi īsie darbiņi.
Kas bija tavas pirmās darbavietas?
Pirmā īstā darbavieta bija tā pati, no kuras nesen aizgāju. Pirms tam biju bootcampā, šķiet, 10 dienas tur arī nostrādāju un aizgāju prom. Tad es kaut kādus 3 mēnešus biju tādā web izstrādes uzņēmumā, taisīju lapas slimnīcai un kam tur vēl ne, kur es arī aizgāju prom. Tad es sāku strādāt pēdējā darbavietā, jo tur tiešām arī bija interesanti.
Mēs sākumā bijām 5 programmētāji. Vēl viens programmētājs ir tāds īsts programmētājs, tāds īgns nedaudz. Tu sēdi un domā kā tu to izdarīji? un tad ir riktīgi kruti un tad izrādās, ka viss ir nepareizi un pārtaisi visu no jauna.
Kāpēc aizgāji no web izstrādes vietas?
Nebija interesanti. Saproti, ka taisi garlaicīgas lapas un saņem par to naudu. Reāli jau īpašnieki par to nopelna. Izaugsmes reāli nekādas. Bet cilvēki strādā, gadu gadiem. Viņiem maksā naudu un viņi taisa. Tādus cilvēkus arī vajag. Ir cilvēki, kas dara visādas lietas, ko es nesaprotu, vajag arī tādus. Tas, ka tu strādā un kaut ko radi, jau nav sliktākā lieta. Ja nav tādi mazliet bezkauņas kā es, tad arī grib to darīt.
Tev bija grūti atrast darbu?
Nebija grūti atrast darbu sākumā. Tajās vietās, kur tu aizej uz intervijām un parādi kāpēc tu tur esi, tu jau pasaki, ka esi kaut kāds jaunākais programmētājs. Nevajag sevi baigi celt, vienkārši prasi minimālo algu, saki, ka pastrādāsi. Pēc pāris mēnešiem pacelsiet par tik, cik pienākas. Pa lielam tā vajadzētu visiem darīt, nevis uzreiz tur pieprasīt nezin kādu algu.
Pēc tam kļuva arvien vieglāk. Ir vieglāk strādāt par freelancer vai nestrādāt, ka zini, ka vari jebkurā brīdī iet atpakaļ. Ir piedāvājumi kaut kādās vietās, kur iet atpakaļ. Piemēram, pastrādāju vienā projektā un tagad tur pieaicina atpakaļ. Ir patīkama sajūta, ka cilvēki grib atkal ar tevi strādāt. Ja pašam vajag naudu, apnīk, ej pie viņiem strādā.
Es saprotu, ka tas nav mūžīgi. Ja es nepalieku stulbāks un viņi vēl ir, tas tā darbojas. Es esmu iemācījies savas kļūdas, man bija pietiekami lieli personīgie iekrājumi, man ir arī paralēlie projekti, ir arī vieta, kur atgriezties, tā kā varu atļauties būt bezdarbnieks šobrīd. Nevis tā, kā citi iedomājas, kad viņi vienkārši iet prom. Vajag plānu.
Kāpēc tu aizgāji prom no pēdējā darba?
Īstenībā nedaudz varbūt apnika. Tas uzņēmums, kurā es strādāju es reāli tur strādāju kādus 5 gadus. Galvenais uzņēmums nodarbojas ar mašīnu aprīkošan iekārtošanu, un GPS uzturēšanu, degvielu skatīšanos, rēķināšanu, routes normalizēšanu. Es pārsvarā tos algoritmus normalizēju.
Tas man apnika, tad es aizgāju no darba. Tad man piedāvāja turpat sāna projektā būt augstākā amatā kā vadošajam programmētājam un darīt elektromonitoringu. 2 gadus to pataisīju. Un te nu tagad arī esmu. Man piedāvā atkal uz citu projektu tagad nākt. Eh, vēlāk.
Es esmu bezdarbnieks, nevaru baigi dalīties ar darba vides novērojumiem.
Tad kāpēc tu atsaucies manam jautājumam?
Jo es gribēju uzzināt par ko tu runāsi.
Nākotne
Ko tu pēc tam darīsi?
Taisīšu projektus ilgāk. Kā bezdarbniekam jau ir tomēr ērti, saņemt savu pabalstu un kodēt mājās.
Bet reāli runājot, es vienmēr esmu domājis, ka es pēc kādiem 7 gadiem negribētu būt programmētājs, kurš strādā alogtu darbu un strādā kā programmētājs.
Ko tu gribi darīt pēc 7 gadiem?
Es zinu, ko es negribu darīt - strādāt kā programmētājs. Es gribu kaut kādu augstāku līmeni. Ieguldi laiku un strādā. Gribu attīstīt kaut kādus savus projektus. Kaut kādā mērā būt vairāk tas, kas arhitektē tās lietas, nevis raksta kodu. Nodarboties ar jaunu virzienu attīstīšanu. Tas ir tā, pa gaisu runājot.
Un kur tu dzīvosi pēc 7 gadiem?
Es agrāk domāju, ka es uz kādiem 50 gadiem sēdēšu savā askētiskajā istabiņā, kurā programmēt un neko vairāk nedarīt. Man tā likās, ka es tā darīšu.
Ārpus
Vai tu dari kaut ko ārpus darba/programmēšanas?
Lasu grāmatas. Pēdējā grāmata bija Altered Carbon. Ir seriāls par to, ka cilvēku apziņu var augšupielādēt silīcija karbīda (SiC) čipos un pēc tam izprintēt ķermeni un ielikt atpakaļ. Tas tāds jauns seriāls, kas bija laikam TechChill, kur kaut kāds runātājs viņu pieminēja. Un tad es domāju mm, jāizlasa. Man parasti labāk patīk grāmatas lasīt, nevis seriālus skatīties. Tas bija pēdējais, ko es izlasīju.
Bet man ir vēl kādas 3 grāmatas, kas ir iesāktas. Viena saucās SuperIntelligence, vēl viena ir Ekstazī stāsti. Tad bija vēl viena, Homo Deus. Tās grāmatas ir divas, kur vienā aprakstīts kā cilvēce ir attīstījusies līdz šim (Sapiens) un otrā, kāda būs nākotne (Homo Deus).
Kādreiz biju sportisks, vairāk neesmu.
Guļu, miegam vairāk jāvelta laiks, jā.
Viss pa lielam.
Ā, nu jā, ieplānoju laiku dienā, lai ar draugiem pavadītu laiku. To vienkārši ieplānoju. Tas mainās, kas tur notiekās.
Kas tas par robotu, ko taisi?
Ir robots, viņš var balansēt, braukāt apkārt, viņam ir acis, kamera, ausis ar mikrofoniem, skaļruņiem, teorētiski var ielikt pakausī kaut kādus papildinājumus, LIDAR (radaru), un vēl visādus štruntus. Pa lielam, sākumā viņs ir domāts kā attīstīta rotaļlieta bērniem. Piemēram, viņš rāda krāsas. Pasaki krāsu, viņš nomainīs. Var atkārtot vārdus, modināt vai vest zobus mazgāt, nu kaut kas tāds.
Ja projekts aiziet un sanāk dabūt kaut kādu finansējumu, tad var taisīt. Ja tev ir tāds robotiņš, platforma, vari tā kā uztaisīt open source platformu, kur cilvēki paši var savus scriptus rakstīt un vienkārši ļaut viņiem darīt, ko viņi grib. Pa lielam tada ir pamatideja. Tā otrā (open source) daļa ir manējā. To es tāpat taisīšu, ja robotiņš aizies. Sākuma ideja ir vienkārši rotaļlietu attīstītu uztaisīt.
Tagad ir trešais prototips un viņi mēģina tikt pie kaut kāda finansējuma. Lai uzražotu, tur vajag diezgan daudz naudas. Varbūt aizies, jāskatās. Kopā esam 5 cilvēki, puse komandas ir Igaunijā, puse Latvijā. Taisam kādus 4 mēnešus.
Ja godīgi, ir diezgan paveicies ar komandu. Tie, kas esam inženierijas pusē, esam Latvijā. Vienam čalim pa pusei pieder 3D printēšanas uzņēmums un viņš pats arī projektē tos prototipus. Viņš dara visu, kas ar robotiku saistīts, ir viens no tiem, kas brauca uz Japānu uz robotikas sacensībām. Un es tur daru savu lietu. Tādā ziņā mēs esam pašpietiekami.
Ja ir vēlme, mēs varam taisīt tādus projektiņus cik uziet. Dizainere ir igaunietie, lielā mērā arī sākotnējās idejas autore, tagad jau savādāk viss izskatās. Viņa tur visur uzstājās un bīda. Un tad ir zinātnes čalis viens. Nezinu kas tur sanāks.
Atzīme
Skalā 1 - 10, cik ļoti tev patīk tava nodarbošanās?
Man īstenībā patīk tas, ko es daru. Es esmu slinks un nedaru tieši to, ko es gribu. Tas ir grūtāk un tur nav jābūt slinkam, lai to darītu. Es tagad mēģinu iemācīties programmēt neironu tīklu. Es mazliet esmu to darījis, bet man vienkārši to gribās darīt vairāk. Un arī ar robotiem, mašīnas taisīt un tā. Es esmu slinks! Daru citas lietas. Man kopumā patīk. Skaitliski - 8. Es reti kad eju virs 8, tā kā tas ir diezgan labi.
Pēc nosaukuma astoņi ir “ļoti labi”.
Nu tad 7, “ļoti labi” izklausās pārāk pozitīvi. 7.5? Nē, 7.49, lai nevar noapaļot uz 8.