Darbs un prieks, definīcijas

Šis ir mans pirmais bloga ieraksts, kurā vēlos nostādīt Tevi, lasītāj, un mani uz viena plaukta - novienoties par jēdzieniem, kuri turpmāk izmantoti darbaprieks rubrikā, kurā sarunājos ar cilvēkiem, kam darbs sagādā prieku.

Definīcijas

Es ticu, ka definīcijas ir ārkārtīgi svarīgas un tās ir pamats gan uzskatu un vērtību saskaņai, gan savstarpējai sapratnei vairāku cilvēku starpā. Ja spēj nodefinēt lielumu vai terminu - tā jau ir puse no uzvaras.

Darbs

Reiz ēdu pusdienas intelektuālā kompānijā un sarunu laikā nonācām līdz mūžīgi sāpīgajam tematam - darbs. Tā kā visi kompānijas dalībnieki bijām jauni un darba vidē nepieredzējuši, par realitāti spriežam pēc saviem personīgajiem uzskatiem, ne pieredzes. Un uzskati mums ir visnotaļ dažādi.

Sarunas laikā izkristalizējās 3 dažādi vārda darbs izpratnes viedokļi:

Veids kā nopelnīt naudu brīvajam laikam

Darbs ir lieta ko tu dari pa dienu, lai vakarā varētu darīt lietas priekš sevis. Tātad, strādā pēc iespējas mazāk un, iespējams, ko nebaudāmu vai nepatīkamu, galvenais, lai kaulus nelauž un nauda ieripo kontā. Hobijiem, mācībām un radošām izpausmēm atstājam vakarus.

Hobijs, par kuru tev maksā

Darbs ir veids kā pavadīt dienu, hobijs par kuru tev maksā. Darāms tikai, ja interesants un labi apmaksāts. Ja nav - labāk ir nestrādāt un jāmeklē kas cits, kur prātu un acis piesiet.

Veids, kā radīt vērtību

Darbs ir ilglaicīgs process, lai sasniegtu vai vismaz pietuvotos nospraustajam mērķim jeb darba uzdevumam. Tajā tiek ieguldīti lieli laika un intelekta resursi un rezultāti tie mērīti pēc padarītā, nevis notērētā. Tas rada pievienoto vērtību intelektuālā vai fiziskā izpausmē. Darbs ir svarīga dzīves sastāvdaļa un nodrošina ne tikai finansiālu ieguvumu, bet arī intelektuālu un emocionālu pienesumu paša cilvēka dzīvē.

Prieks

Laikam nav nekā sarežģītāka kā nodefinēt vārdu prieks. (Ja nu vienīgi nodefinēt vārdu laime.) Tāpēc es mazliet painteresējos par šo terminu un grāmata Stumbling on happiness brīnišķīgā kārtā nemācīja man dzīvot, bet gan deva ieskatu mūsdienu prieka un laimes pētniecībā.

Lai lieki negudrotu riteni no jauna, lūk, īss pārskats no grāmatas (ar manu tulkojumu), ko tad nozīmē vārds prieks:

Prieks1 ir vārds, kas apvieno visu, ko par to vēlies nosaukt. Šis vārds tiek lietots daudzās un dažādās variācijās un iekļauj vismaz trīs atšķirīgas nozīmes: emocionālais prieks, saprātīgais prieks un morālais prieks.

Emocionālais prieks

Ar emocionālo prieku saprot to visiem zināmo patīkamo sajūtu. Tā ir pārejoša, pārsvarā īslaicīga subjektīva pieredze, kad, piemēram, apēd ko garšīgu, ieraugi ko skaistu utml. Tas ir vienkāršākais un visvieglāk uztveramais prieka veids.2

Saprātīgais prieks

Ar saprātīgo prieku saprot cilvēka vispārējo dzīves stāvokli, ko pats cilvēks sauc apmēram par “kopumā esmu apmierināts ar savu dzīvi”. Arī izteikumi kā “esmu priecīgs, ka Imantas pedofīls beidzot ir noķerts” liecina par saprātīgā prieka izpausmēm. Saprātīgo prieku ir grūti saukt par sajūtu, drīzāk par veidu kā nodot apkārtējiem savas pārliecības un uzskatus. Paužot saprātīgo prieku parasti neatņemama sastāvdaļa ir mazie vārdiņi “ka” vai “par”. Ja esi priecīgs par kaut ko, visticamāk endorfīni neskraida pa tavu ķermeni, bet gan centies nokomunicēt savu viedokli par šo kaut ko.3

Morālais prieks

Ar morālo prieku saprot ļoti īpašu labu sajūtu, kuru var radīt tikai ļoti īpašos veidos, kā, piemēram, dzīvojot jēgpilnu, kārtīgu dzīvi. Senajiem grieķiem tam pat ir vārds - eudaimonia (grieķiski: εὐδαιμονία), kas burtiski tulkojas kā labs gars un praktiski nozīmē labklājība vai labi nodzīvota dzīve.4

Darbaprieka rubrikā izmantotās definīcijas:

Pēdējā no darba definīcijām, kur darbs ir process, lai sasniegtu nosprausto mērķi, tajā tiek ieguldīti lieli resursi un rezultāti tie mērīti pēc padarītā, nevis notērētā. Tas rada pievienoto vērtību intelektuālā vai fiziskā izpausmē un ir svarīga dzīves sastāvdaļa, kas nodrošina finansiālu, intelektuālu un emocionālu ieguvumu.

Mikslis starp saprātīgo un morālo prieku, kurš nu kurā brīdī vairāk atbilst lietas būtībai. Pilnīgi droši zinu, ka emocionālais prieks nav tas, kuru vēlos apcerēt, ja domājam par darbu. Tas ir pārāk īslaicīgs, līdz ar to uz to nevar paļauties tik ilglaicīgā lietā kā darbs.

  1. 1.There are thousands of books on happiness, and most of them start by asking what happiness really is. As readers quickly learn, this is approximately equivalent to beginning a pilgrimage by marching directly into the first available tar pit, because happiness really is nothing more or less than a word that we word makers can use to indicate anything we please. The problem is that people seem pleased to use this one word to indicate a host of different things, which has created a tremendous terminological mess on which several fine scholarly careers have been based. If one slops around in this mess long enough, one comes to see that most disagreements about what happiness really is are semantic disagreements about whether the word ought to be used to indicate this or that, rather than scientific or philosophical disagreements about the nature of this and that. What are the this and the that that happiness most often refers to? The word happiness is used to indicate at least three related things, which we might roughly call emotional happiness, moral happiness, and judgmental happiness. ↩
  2. 2.Emotional happiness is the most basic of the trio-so basic, in fact, that we become tongue-tied when we try to define it, as though some bratty child had just challenged us to say what the word the means and in the process made a truly compelling case for corporal punishment. Emotional happiness is a phrase for a feeling, an experience, a subjective state, and thus it has no objective referent in the physical world. … [Emotional] happiness is the you-know-what-I-mean feeling. ↩
  3. 3.When a person says, All in all, I’m happy about the way my life has gone, psychologists are generally willing to grant that the person is happy. The problem is that people sometimes use the word happy to express their beliefs about the merits of things, such as when they say, I’m happy they caught the little bastard who broke my windshield, and they say things like this even when they are not feeling anything vaguely resembling pleasure. How do we know when a person is expressing a point of view rather than making a claim about her subjective experience? When the word happy is followed by the words that or about, speakers are usually trying to tell us that we ought to take the word happy as an indication not of their feelings but rather of their stances. … When we say we are happy about or happy that, we are merely noting that something is a potential source of pleasurable feeling, or a past source of pleasurable feeling, or that we realize it ought to be a source of pleasurable feeling but that it sure doesn’t feel that way at the moment. We are not actually claiming to be experiencing the feeling or anything like it. … [So we] say we are happy about things even when we are feeling thoroughly distraught. That’s fine, just as long as we keep in mind that we don’t always mean what we say. ↩
  4. 4.… the word happiness does not indicate a good feeling but rather that it indicates a very special good feeling that can only be produced by very special means - for example, by living one’s life in a proper, moral, meaningful, deep, rich, Socratic, and non-piglike [piglike = emotional happiness] way. … The Greeks had a word for this kind of happiness - eudaimonia - which translates literally as good spirit but which probably means something more like human flourishing or life well lived. ↩